Zāļu diena

Pašā vasaras viducī latvieši svin gada gaišākos svētkus – vasaras saulgriežus. Tieši šajos svētkos saule savā tecējumā sasniedz pašu virsotni, dāvājot mums garāko dienu un īsāko nakti.

Ticējumos 23. jūnijs ir Zāļu diena, kad rīta agrumā ļaudis dodas pļavās un laukos, lai saplūktu jāņu zāles un lauztu ozolzarus, un no ziedošā vasaras krāšņuma pītu vainagus. Meitām no ziediem, puišiem –  no ozollapām. Zāļu dienā svētkiem jāgatavojas, domājot ne tikai par skaistajiem vainagiem, bet arī par apkārtnes rotāšanu – mājas iekštelpas pušķo ar jāņuzālēm, vārtus un durvis ar bērzu meijām, pat uz gotiņu ragiem šūpojas  vainadziņš.

Zāļu dienas vakars līdz ar tumsas iestāšanos pārtop svētku kulminācijā – Līgo svētkos, kad Jāņu bērnu sirdis atplaukst līgošanas priekā un gaisā ceļas ugunskuru liesmas.

Tautas deju Lielkoncertā “Saule vija zelta rotu” Zāļu dienai veltīta deja “Pinu vainadziņu”.

Dejas veidotāja Elga Drulle stāsta:

“Aplis ir dejas “Pinu vainadziņu” pamatelements. Jāņos meitas galvu rotā vainadziņš. Vasaras Saulgriežos, kad visa daba viļņojas ziedos, ejot pļavās, lasot ziedus, liekot puķīti pie puķītes, mātes jau no mazotnes ieved bērnus brīnumainajā ziedu un smaržas pasaulē. Dejā ornamentālu dejas rakstu valodā, izmantojot gan kustības, gan zīmējumus, notiek vasaras  Saulgriežu izjūtas modelēšana. Ar plūstošām kustībām, lienot un pieceļoties, notupjoties un iztaisnojoties, bērni dejā uzbur vainadziņa pīšanas mirkļus. “

Jāņu diena

Jāņos jādzied! Dziedāšanu Jāņos sauc par līgošanu un dziedātājus par līgotājiem un līgotājām. Jāņu bērni aplīgoja gan tīrumus, gan māju, gan saimniekus, meitas un puišus. Tautas deju lielkoncertā Jāņu dienai veltīta deja “Skaistmāsiņa”.

Tās veidotāja Taiga Ludborža par deju saka tā:

“Katra bērna prieks ir kā zieds – atvērts pasaulei, skaists savā vienkāršībā un ar milzīgu vēlmi ieaugt saulē. Liekot šos ziedus vienu pie otra, veidojas skaista jūtu buķete. Ar šo buķeti mēs ejam pie Tevis, skatītāj!”

Pētera diena

Pētera diena bija atpūtas diena, kurā nedrīkstēja strādāt. Ja kāds šajā dienā ķēries klāt siena kraušanai kaudzēs, tad to draudēja ķert zibens.

Tautas deju lielkoncertā “Saule vija zelta rotu” šai dienai veltīta deja “Paunu kule”.

Tās autore Taiga Ludborža saka:

“Smejies! Smejies daudz un bieži! Smejies tā, lai no taviem smiekliem vienā mirklī uzziedētu pļava, lai laiks apstātos, lai bēdas atkāptos. Smejies kā kutināts, smejies no visas sirds! Smiekli ir labākās zāles, kas pieejamas visiem.”

Laidenes diena

Vai zināji, ka 2. jūlijā svin Laidenes dienu? Varētu teikt, ka šajā dienā un tai sekojošā naktī ir manāmas nesen pavadīto Jāņu atskaņas. Tās bija svinības, kurās jaunieši mēdza gan “ierunāties”, gan “solīties”, gan “saderēt” (precēšanos).

Deju lielkoncertā “Saule vija zelta rotu” Laidenes dienai veltīta deja “Trīs riņķīšus dundurs grieza”.

Dejas horeogrāfs un virsvadītājs Jānis Purviņš stāsta:

“Vasaras vidus – kādam tie ir darbi, kādam nedarbi, citam spēles un rotaļas ar draugiem. Deja “Trīs riņķīšus dundurs grieza” ir veidota pēc etnogrāfisko rotaļu uzbūves principiem. Dejas būtību visprecīzāk raksturo latviešu tautas dziesmas četrinde no dejas:

Trīs riņķīši dundurs grieza
Ap to manu vainadziņ’.
Griezies, dundur, negriezies.
Šogad kāzu nedabūs.”

Septiņu brāļu diena

Tautas deju lielkoncertā “Saule vija zelta rotu” Septiņu brāļu dienai veltīta deja “Skalu spēles”.

Horeogrāfs Ernests Spīčs stāsta:

“Šai dienā mūsu senči vērīgi skatījās dabā un īpaši pievērsa uzmanību tam, lai nenolītu ne pile. Pavisam slikti, ja ielīst pamatīgi, kas nozīmē to, ka septiņi brāļi aizgājuši gulēt un nemodīsies septiņas dienas vai pat septiņas nedēļas, kamēr nepāries lietus.

Tā Skalu spēlēs mēs liekam rakstus krustu krustiem un dejojam tiem pāri. Pie tam vērīgi raugāmies, lai neviens nesajauc. Ja kāds sajauks, tad būs jādejo septiņas dienas vai septiņas nedēļas no vietas. Ja vēl tajā brīdī ielīs, tad tā tik būs garākā lietus deja pasaulē.”

Jēkaba diena

Jēkabi iezīmē viena darba posma nobeigumu un otra sākumu, un šī  diena dēvēta arī par saimnieka dienu. Līdz Jēkabiem, kurus parasti svin 25. jūlijā,  tika pabeigta siena pļauja un sākta rudzu un miežu pļaušana.

Deju lielkoncertā “Saule vija zelta rotu” šai dienai veltīta deja “Grābtin grābu siena pļavu”.

Dejas veidotāja Ilona Bogdanova stāsta:

“Tā ir  sižetiski ornamentāla astoņpāru deja par siena talku, kur horeogrāfiskā leksika ataino jauniešu azartu strādājot pļavā, grābjot sienu, pārvēršot to sadejošanās priekā, rotaļdancī. Grābeklis ir siena talkas galvenais darbarīks, kuru izmantoja zāles vālu ārdīšanai, apvēršanai (atcilāšanai), siena vālošanai, lauka sakašanai pēc siena zārdošanas vai iekraušanas vezumā, vezuma sakārtošanas (apkašanas), kulšanas darbā. Dejā ar grābekļu palīdzību tiek veidota siena kaudze, lai izveidotu zūdošu Latvijas ainavas skatu – siena kaudzēm pilnas pļavas. Dejas zīmējumos apzināti izmantota Dieva un Jumja zīmes – Dieva svētība un ražības simbols kā vēlējums Latvijas izaugsmei un iedzīvotāju labklājībai.”

Labrenča diena

Skaista Labrenča diena sola skaistu rudeni. Ticējumi vēsta arī to, ka Labrenča jeb uguns dienā jābūt uzmanīgam ar uguni – rijā nedrīkst to nedrīkst ienest, citādi draud ugunsgrēka briesmas. Tāpat Labrenča diena saistīta ar ražu – var sākt rakt jaunos kartupeļus, jānoņem sīpoli un var arī sākt mieloties ar āboliem.

Tautas deju liekoncertā “Saule vija zelta rotu” iekļautās Latviešu pāru deju svītas horeogrāfe Indra Filipsone stāsta:

“Dejā izmantoti latviešu tautas deju raksturīgie pamatsoļi, satvērieni un dejas zīmējumi. Kā jebkuros svētkos, arī Labrenča  vai Uguns dienā dancošana ir prieka izpausme. Šoreiz par iegūto ražu, par rudens darbu sākšanos. Dejā vairāk tiek izmantota dejošana pāros. Gluži kā tautasdziesmā:

Pa pāram rieksti auga,
Pa pāram āboliņš
Pa pāram danci grieza
Rudens darbus gaidīdami.”

Bērtuļa diena

Vai zināji, ka 24. augustā latvieši svin Bērtuļa jeb bišu dienu?

Latviešu tradīciju aprakstos Bērtuli dēvēja dažādi, sauca par Bērtiņu, Bārtuļu, Bērtmani vai Bērti.  Tā kā Bērtuļi ir laiks, kuru uzskatīja par medus vasaras beigām, šajā dienā gāja bitēs. Līdz ar Bērtuļu dienu sākas arī sēņu laiks. Senie latvieši bija pārliecināti, ka rudzi jāsēj vai nu trīs dienas pirms, vai trīs dienas pēc Bērtuļiem, turpretī linus plūkt varēja jau nākamajā dienā pēc šiem svētkiem. Ticējumi vēsta: “Kāds laiks Bērtulī, tāds visu rudeni”. Senatnē Bērtuļi bija svinama diena, kurā godināja darba darītājus, jo šajā laikā parasti  pabeidza labības pļauju. Tā daļēji bija atpūtas diena, šajā dienā veica tikai neatliekamos dienas darbus, bet smagākos lauku darbus atlika uz citu dienu.

Tautas deju liekoncerta “Saule vija zelta rotu” dejā “Roku rokā”  atspoguļots Bērtuļu dienas prieks par padarīto vasaras sākumā.

Dejas veidotāja, horeogrāfe Mārīte Baltā stāsta:

“Dejā redzams prieks un svētku svinēšana – bērni ir bijuši bišu vākti, radināti pie ikdienas darbiņiem, no kuriem priekpilni un draudzīgi atgriezusies visa saime un bērni roku rokā draudzīgi dodas svinēt svētkus un mieloties ar galveno  Bērtuļu cienastu – svaigi ievākto vasaras medu.

“Tu ar mani, esi ar
kopā draugu pulciņā.
Sataisīsim jampadraci,
jo mums visiem patīk tā.”