LR3 “Klasika” veidotās “Svētku dienasgrāmatas” otrajā lappusē uzzinām vairāk par skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku norišu #dziedundejo2021 mūsdienu deju lieluzvedumu “Augstāk par zemi” un vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas programmu “Radi rotājot”.

Mūsdienu deju lieluzvedums “Augstāk par zemi” pie skatītājiem nonāks oktobra sākumā koncertfilmas formātā, bet dejotāji savu svētku noskaņu kamerām jau nodevuši jūlijā, kad lieluzveduma komanda viesojās 19 pašvaldībās, lai satiktos ar teju diviem tūkstošiem dalībnieku. Savukārt vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas programmas “Radi rotājot” darbi vēl līdz 15. augustam apskatāmi VEF Kultūras pilī, aizpildot ik sienu un ik stāvu ar 500 skolēnu mākslas darbiem.

Laikmetīgās dejas ābece

Annika Andersone: Lieluzveduma programmā esam centušies iekļaut iespējami vairāk tos deju novirzienus un stilus, kas šobrīd aktuāli mūsdienu jauniešiem Latvijā un savā izteiksmē spēj parādīt stāstu un vērtības, par kurām runājam uzvedumā. Lielākoties tā ir šova deja – tieši tā arī šī deja šobrīd tiek dēvēta pasaulē, un tai nav citas interpretācijas un nosaukuma.Tā ir laikmetīgā deja, par ko šobrīd lauž šķēpus daudzi un dažādi Latvijas profesionāļi, lai šo novirzienu beidzot sakārtotu.Tas ir procesā, bet joprojām mēs esam laikmetīgā deja – tajā izpratnē, kā mēs to dzirdam un jūtam. Tas noteikti ir ielu deju bloks, tie ir ļoti daudzi jaunieši, un šobrīd šī pulsācija ir ļoti aktuāla gan pasaulē, gan Latvijā. Tajā ietilpst gan hiphops un breiks, gan house dance un vēl citi stili. Tomēr lielākoties arī šiem stiliem pamatā ir klasiskā deju bāze, kā es saucu – ābece. Lai ķermenis būtu saprotams, adekvāts un lai kustības būtu klasiski pareizi izpildītas.

Signe Lagzdiņa: Kas jāsaprot ar apzīmējumu ābece?

Annika Andersone: Teikšu saviem vārdiem – kā es ar to strādāju jau vairāk nekā divdesmit divus gadus Jelgavā ar deju kolektīvu “Benefice”. Man ir ļoti svarīgi, lai dejotājs pirmajā gadā un arī pēc tam saņemtu pamatu, kā es saku – nostiprinātu mūsu kodoliņu:tas nozīmē, ka ķermenim jābūt nostādītam pareizi, mugurkaulam jābūt taisnam, vēderam – ievilktam, krūtīm jābūt uz priekšu, lāpstiņām savāktām, augšstilbiem uzvilktiem.

Tā ir tāda deju leksika, tomēr tas ir tas veselīgais ķermenis, kas ļauj mūsdienu jauniešiem būt veselīgiem arī fizioloģiskajā izpildījumā. Tā ir bāze – balets, akrobātika, laikmetīgā deja, arī improvizācija, skatuves kultūra un dažādu teātru novirzienu impulsi, lai jaunais mākslinieks būtu daudzpusīgs, lai viņš, kā mēs sakām, būtu “garšīgs”, lai viņš prot mums nodot savu vēstījumu un mēs to spējam saņemt un saprast.

Vai visi dejotāji, kuri vēlējušies dejot svētkos, pie šīs iespējas arī tikuši?

Annika Andersone: Man gribētos domāt, ka jā – vismaz pēc tās informācijas, kura nonākusi līdz manām ausīm, sajūtām un “Zoom” platformai. Sākotnēji svētkos varēja piedalīties visi, kuri to vēlējās – bija jāiemācās repertuārs, jāpiedalās skatēs, kur arī attiecīgi tika strādāts tālāk. Protams, brīdī, kad pasaule apstājās un sākām to atdzīvināt no jauna, pārgājām uz jauniem noteikumiem – bija kolektīvi, kuri izvēlējās neturpināt, jo viņiem tas bija par grūtu. Neteikšu, ka šobrīd tas ir viegli – tas patiešām ir ārkārtīgi liels izaicinājums: dejas bērniem tika mācītas attālināti – kāju cēlieni, pēdu stiepšanas, griezieni, piruetes, lēcieni, salto istabā starp galdu un krēslu un tā tālāk. Gribētu domāt, ka šobrīd svētkos tiešām piedalās visi tie, kas to vēlējās. [To apliecināja arī] mūsu lielā braukāšana pa Latviju pagājušajā mēnesī, viesojoties katrā no pilsētām, satiekot katru dejotāju vaigā, sastopoties ar viņa laimīgo seju un mirdzošajām acīm arī tad, kad viņam saka – tagad vēlreiz filmēsim un vēlreiz… Un tu redzi, ka tam bērnam ir ļoti karsti, jo viņam ielu dejā mugurā ir melns džemperis… Tomēr viņš ir ļoti priecīgs, taisa pašbildes, saņem dāvaniņu, un viņš saka – jā, es šodien piedzīvoju svētkus – citādus, bet – tos piedzīvoju!

Sandi, kāda ir jūsu loma šajā procesā? Kā viss notika, notiks un rezultēsies?

Sandis Kalniņš: Viss vēl notiek! Ideja par vērtībām, latviešu rotaļām un sakāmvārdiem, kas vijas cauri šim stāstam mūsdienīgā versijā, bija tas īpašais, kāpēc man tik ļoti gribējās iesaistīties. Šeit visa pamatā viennozīmīgi ir deja. Deja un bērni, un tas ir pats galvenais. Un mans galvenais uzdevums šajā visā stāstā bija iekļauties tā, lai šo ideju saprastu arī skatītājs. Cilvēks, kas skatīsies – šajā gadījumā televīzijas skatītājs. Lai pēc noskatīšanās aizdomātos arī viņš. Lai viņš ne tikai ieraudzītu skaistos jauniešus un horeogrāfijas, bet lai aizdomātos arī par to, par ko tiek runāts šajā stāstā.

Izdejot septiņas vērtības

Vērtības – šo vārdu minējāt vairākkārt. Izlasīju, ka kopumā ir septiņas vērtības. Vai varat izstāstīt, kas tās būs, vai tomēr mums ir jāskatās galarezultāts – filma?

Sandis Kalniņš: Domāju, ka varam izstāstīt.Septiņas vērtības – tas ir radošums, draudzība, līdzjūtība, gudrība, atbildība, skaistums un mīlestība.Tās nav minētas Vikipēdijā kā mūsu dzīves pamatvērtības, bet tās, domāju, seko katram no mums līdzi ik dienu visas dzīves garumā.Tā ir mūsu kā radošās grupas versija par to, kā redzam šīs vērtības, par to, kā tās saredz un sajūt bērni. Tie, kuri skatīsies šo uzvedumu, aizdomāsies arī par savu sajūtu – ko viņiem tas viss nozīmē. Katru vērtību mēģinām izstāstīt ar kādas latviešu rotaļas vai sakāmvārda palīdzību, tādā veidā vēl vairāk akcentējot ideju. Kādam varbūt šķitīs – nē, bet tā taču nav klasiskā rotaļa, piemēram, “Ādamam bij’ septiņ’ dēl'”, to taču spēlē citādi. Bet šī ir mūsdienīga, mūsu versija, un man šķiet – tas ir ļoti svarīgi, jo daudzi bērni lielāko daļu no rotaļām neatceras, viņiem to nav bijis, tāpēc svarīgi, ka mēs viņiem to iedodam – kaut vai citādā versijā. Gribētu domāt, ka viņi noķēra to sajūtu – te droši vien jāprasa Annikai, jo daudz viņas dejotāju bija iesaistīti tieši šo rotaļu izdejošanā un izspēlēšanā.

Apmēram nojaušu, kā notiek tautas deju iestudēšana, zinu, kā notiek kora dziesmu iestudēšana, bet kā panākt mūsdienu deju iestudēšanu tā, lai jūs, dejotāji, satiktos vienotā solī?

Annika Andersone: Manā gadījumā tā ir ļoti liela vēlme iedziļināties procesā un stāstā, par ko vēlos runāt, tā ir ķermeņa valoda, ar kuras palīdzību varu mēģināt nodot šo ideju skatītājiem, tās ir kustības. Teikšu tā – jo tās ir citādākas, savādākas, jocīgākas, jo tās ir manējās. Man patiešām patīk uzrunāt skatītājus neierastā veidā! Kāpēc? Tāpēc, ka tad skatītājs sāk domāt līdzi. Jo – ja viņam viss tiek pasniegts skaidri un saprotami, viņš uzreiz to arī uztver.

Mums ar Sandi par šo tēmu bijusi arī garāka diskusija – par to, cik sarežģīts drīkst būt šis uzvedums, cik lielā mērā tā drīkst būt lielā jeb sarežģītā māksla, vai tomēr visam jābūt pietuvinātam tam, lai tas būtu jebkuram saprotams.

Tas ir jautājums, par kuru man pašai vēl ilgi nāksies spriest.Bet pati mācīšanās notika brīdī, kad visi vēl varējām mācīties, tika mūsdienīgi filmētas horeogrāfijas. (..) Bijušas arī komiskas situācijas, bet jautājums ir interesants, jo tas liek aizdomāties par to, ka mūsdienu dejai nav tradīciju, kādas ir tautas dejām, kas gadu desmitiem tiek pierakstītas un nodotas tālāk. Kad pati mācījos Kultūras koledžā, no izlasītā materiāla man bija jāveido deja, un man viss bija skaidrs. Mūsdienu dejā tā nav. Tagad runājam ar profesionāļiem – kā to deju pierakstīt.

Grūtākais vēl priekšā

19 pašvaldības, vairāk nekā 1950 dalībnieku, 40 kolektīvu, 96 vecuma grupas. Tādi ir fakti “Augstāk par zemi” dalībnieku sarakstā.

Annika Andersone: Jūsu nosauktā statistika ir pareizā, bet sākumā tā bija stipri lielāka. Tas ir stāsts par to, ar cik dalībniekiem mēs sākām un kur esam nonākuši.Esmu neizsakāmi pateicīga tiem gandrīz divtūkstoš dalībniekiem, kuri tomēr palika un kuri kopā ar mums un visiem pārējiem dalībniekiem rudenī sagaidīs šo pārsteigumu – rezultātu.

Gribētu aicināt Latvijas mūsdienu deju kolektīvus arvien vairāk iesaistīties šādos pasākumos, jo mums, mūsdienu dejotājiem, visu laika intervālu, kas ir no vieniem svētkiem līdz otriem, nepārtraukti ir konkursi, čempionāti, koncerti – mēs sevi realizējam un piepildām ar uzstāšanās pasākumiem. Tas ir mazliet savādāk nekā tautas deju kolektīviem, tāpēc aicinātu arī mūsdienu deju kolektīvus novērtēt dziesmu un deju svētku posmu, iesaistīties un parādīt, cik Latvijā daudz ir šo dejotāju, jo aiz minētajiem skaitļiem slēpjas vēl vismaz trīsreiz vairāk kolektīvu, kuri šoreiz nepiedalās svētkos, jo viņus biedē kopīgā dejošana. Un, jāteic, biedē arī tas, ka jādejo viens repertuārs – ka tu tomēr nevari būt ļoti liels individuālists. (..) Grūtākais darbs mums vēl priekšā, jo tagad esam uzsākuši lielo montāžas darbu. Un montāžā jāparādās katram degunam no visiem divtūkstoš dalībniekiem.

Filmā tiks parādīts katrs kolektīvs, katras pilsētas katra vecuma grupa – gan no augšas zīmējumos ar droniem, gan tuvplānos un emocijās. Redzēsim arī visas deviņpadsmit pašvaldības, dažādo Latvijas dabu. Iesaku skatītājiem mēģināt atpazīt, kurā vietā mēs konkrētajā brīdī esam – tas varētu būt interesanti.

Sandi, kā norisināsies tas grūtākais posms, kā to visu iespējams salikt kopā? Visu jūliju esat aktīvi piedzīvojuši emocijas, satikušies, filmējuši. Piedzīvojuši arī visdažādākās krāsas laikapstākļu ziņā…

Sandis Kalniņš: Par laikapstākļiem gan jāsaka paldies Kādam tur, augšā, jo lija tikai vienā reizē, pārējā laikā no filmēšanas viedokļa mums paveicās izbaudīt īsto Latvijas vasaru. Bet jā – milzīgais materiālu apjoms, kāds ir šobrīd – vairāki desmiti stundu –, jāiedabū pusotrā stundā… Dziesmu svētki ir visas tautas svētki, un mums ir svarīgi, lai to stāstu saprot gan mazs, gan liels, gan seniors, gan tas, kurš dzīvo Latvijā, gan tas, kurš nedzīvo Latvijā.Mēs nevaram iedot tikai skaistus kadrus – ir jānodod arī vēstījums. Tāpēc sarežģītākais – lai starp skaistajiem kadriem nepazūd ideja. Par to mums bail.

Tagad sākas vēl lielāka atbildība, nekā tas tika aptverts pirms tam: līdz pirmizrādei tas slogs, šķiet, ies nevis mazumā, bet gan nāks aizvien vairāk virsū…

Vai jums ir jau nolikts konkrēts datums, kad klausītāji, skatītāji un dejotāji satiksies kopīgajā notikumā?

Annika Andersone: Esam tuvu tam datumam – vēl jāgaida atbilde no Latvijas Televīzijas, bet iezīmēts ir oktobra sākums. Es pati vēl nekad neesmu bijusi atbildīga par filmu… Es varu būt atbildīga par deju, par koncertu, par horeogrāfiju – tad man ir par ko diskutēt. Šobrīd savā lauciņā esmu nosacīti visu paveikusi, sēžu blakus montētājam un saku, kurš kadrs ir veiksmīgāks, kurš mazāk veiksmīgs. Bet tas, kas ir aiz bildes…Tas, ka nedzirdi koncerta skaņu, nesajūti dejotāju sviedru smaržu, nejūti viņu elpošanu vai iekliedzienus – kā to nodot, to dzīvo cilvēku, to prieku, to emociju, piemēram, līdzjūtību, ko dejotāji izdejo “Līdzjūtības” blokā? Vai “Atbildību”, kad ielu dejotāji tā ļoti spēcīgi liek soli?

Kā to visu nodot ar televīzijas ekrāna starpniecību? Man nav šādas pieredzes… Noteikti jutīšos līdzīgi, kā jūtas tie, kuri gaida savu pirmizrādi kādai Latvijas filmai – tad es arī parasti lasu komentārus un saprotu, cik tas ir grūti un atbildīgi…

Ar pārliecību, ka varam!

Lote Araka, Grēta Podniece, Anna Annija Brāle un Luīze Amola dejo studijā “Elfas”. Viņām ļoti patīk dejot un ir laba sajūta, ka beidzot var izdejoties. Jā, šajos svētkos esot citādi nekā parastajos dziesmu svētkos, bet tik un tā sajūta esot lieliska. Ir gan adrenalīns, gan enerģija, pavisam nedaudz – arī stresa un uztraukuma.

Sajūtu daudz. Lai arī dejot šoreiz iznāk brīvā dabā un klausītāju nav tik daudz, tik un tā sajūtas ir līdzīgas kā koncertā – jā, ar visu stresu…

Līdz šim āra apstākļos meitenes dejojušas treniņos – divas reizes nedēļā, lielākoties trenējušās telpās. Vienu  no divām dejām, kas viņām jāizdejo lielkoncertā, sauc “Baltās apkaklītes uzdevumā doties!”

Kopumā “Elfām” jāpiedalās divās dejās: pirmajā – izmeklēšanas dejā – būšot parasti melni tērpi, jo atveidošot izmeklētājus, bet otra būs vienkārši skaista deja, un tad būs baltas drēbes.

Vaicātas, kā sauc stilu, kādā darbojas deju studija “Elfas”, meitenes teic – nosaukumi esot dažādi, betvislabāk derot apzīmējums “modernās dejas”, ar tām saprotot laikmetīgās dejas soļus – dažreiz tas ir hiphops, kas viņām patīk vislabāk, jo tajā var izpaust arī savu individualitāti, pielikt savu odziņu.Hiphopam ir dažādi stili – vieglāks, asāks, nedaudz meitenīgāks.

Tikām Talsu deju studijas “Elfas” vadītāja Eva Fricberga atklāj, ka pirms trim gadiem bijuši pieteikti 52 dalībnieki, rezultātā dejotāju ir nedaudz vairāk par 40.

Kā ir dejot mūsdienu dejas zaļā zālītē? Soļi neķeras? “Īstenībā pieredze mums jau ir, lauku rajonos praktizējam uzstāšanos ārā, bieži vien vietējos pilsētas pasākumos, un vietas, kur dejojam, bijušas dažādas – bijusi gan zāle, gan bruģis. Citādi jau ir, jo trīs gadus šīs dejas trenētas zālē, uz citas virsmas.”

Lai pamostos balss, dziedātājiem jāceļas vismaz trīs stundas iepriekš. Kā ir ar dejotājiem? Vai ātri var dabūt labu fizisko formu? “Domāju, noskaņojums mums jau ir krietni sen: līdz ar to – tikko atver acis, jau ir ierastā adrenalīna deva organismā, un par pamošanos vispār nav runas – tu jau ar vienu soli esi tajā visā iekšā. Līdz ar to domāju, ka nevienam nav problēmu ar pamošanos, jo šis notikums ir tik iespaidīgs visā tajā tukšuma periodā… Domāju, ka visi ir pamodušies un jau no vakardienas cītīgi gaida šo uzstāšanos.”

Eva Fricberga arī uzsver: “Bērni ir priecīgi arī tāpēc, ka mēs tā arī esam strādājuši un domājuši – ka šis ir svētku laiks, tāds punkts uz i visam, ko darījām iepriekš. Bērni ir pozitīvi noskaņojušies, jo viņi ļoti labi dara savu darbu. Mums ir ļoti apzinīgas meitenes – mērķtiecīgas. Tādas, kurām tu uztici uzdevumu, un viņas to arī izdara, līdz ar to arī no manas puses meitenēm pienākas tikai uzslavas. Ir pārliecība, ka mēs varam! Tas arī dod prieka sajūtu. Jo – ja mēs būtu radījuši tādu priekšstatu, ka nevaram vai mums ir uztraukums un bailes, tad mēs tādi arī būtu. Bet šobrīd esam visu izdarījuši, sagatavojušies un gaidām ar prieku.”

Gudrie spiegi un tik svarīgā mūzika

Signe Lagzdiņa: Mana kolēģe Inta Pīrāga bija Talsos, un tur dejotāji stāstīja, ka tēlos spiegus. Vai varat izstāstīt lieluzveduma kontekstu?

Annika Andersone: Pašā sākumā bija apmēram 31 deja, tagad ierobežojumu un cita formāta dēļ deju skaits samazināts līdz 21, un katra deja ielikta savā vērtību blokā – kā jau noskaidrojām, kopumā ir septiņas vērtības, un katra deja stāsta par konkrēto vērtību. Pieminētā deja ir “Gudrības” blokā – stāsts ir par gudrību, par to, ka cilvēkam jābūt gudrām izvēlēm, gudrām un pārdomātām darbībām. Dejai ir Edītes Ābeltiņas horeogrāfija, mūzika ir viena no “Šerloka Holmsa” tēmām, bet tā uzrakstīta, izveidota un ierakstīta Latvijā. Deja ir par to, kā gudrie izmeklētāji meklē. Tā ka deja iekļaujas “Gudrības” tēmā, un viena deja pāriet uz nākamo, saglabājot gudrības sajūtu.

Pastāstīsiet par muzikālo noformējumu?

Annika Andersone: Mūzika dejā patiesi ir ļoti, ļoti svarīga. Es pati deju radu, kad dzirdu mūziku – es neradu deju klusumā, man mūzika vienmēr palīdz. Jo tā ir bagātāka, emocionālāka, jo vairāk instrumentu to atskaņo, jo man vieglāk radīt un stāstīt.

Domājot par dziesmu un deju svētku repertuāru, man bija ļoti svarīgi, lai tas būtu pēc iespējas dažādāks un tomēr – lai katrs no blokiem saglabātu viena mūzikas stila novirzienu. Mūzikas aranžētājs ir Uldis Timma, viņš arī veidoja koptēlu visam ierakstam. Pašā sākumā mēs ļoti vēlējāmies, lai šajā koncertā piedalītos arī Latvijas mākslinieki, kas dejotājiem sniedz patīkamu sajūtu, ka ar viņiem kopā Ķīpsalas hallē ir arī slavenības. Sākumā mums bija lieli plāni un padomā daudzi mākslinieki, bet viss noticis tā, kā noticis. Rezultātā esam palikuši kopā ar grupu “Tautumeitas” un esam ļoti pateicīgi viņām par to.

Noslēgumā – “Skaistuma” blokā – lielāko daļu no dziesmām izpilda tieši grupa “Tautumeitas”, kas iedziedājušas ne tikai savas dziesmas, bet arī tās, kas oriģinālvariantā nav viņu dziesmas. Visas ir ļoti, ļoti piesātinātas, bagātas, dejotājiem palīdz dejot un raisīties iztēlei.

Sandis Kalniņš: Varbūt pat filma būs jābauda divreiz: vispirms jānoskatās, bet otrajā reizē vairāk jāklausās, lai noķertu vēl vairāk sajūtu dažādību.

Annika Andersone: Jā, tieši tā – jānoklausās, kāda tur ir dažādība! Tur ir gan instrumentālie darbi, gan klasiskie opusi. Domāju, ļoti radošs un interesants šis process ir bijis.

Izstāde trijos stāvos

Vēl līdz 15. augustam VEF Kultūras pilī apskatāmi vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas programmas “Radi rotājot” darbi, kas izvietoti trijos stāvos.

“Mums paveicās, ka pagājušā gadā, pirms sākās pandēmija, skolās klātienē bērni ar skolotājiem varēja veidot darbus izstādei “Radi rotājot”. Tika veidoti gan vizuālās, gan vizuāli plastiskās mākslas darbi, kopskaitā – vairāk nekā pusotra tūkstoša,” stāsta “Radi rotājot” projektu vadītāja Sandra Mieze.

“Arī žūrijai paveicās klātienē apbraukāt visus Latvijas novadus un visus darbus izvērtēt – šeit, VEF Kultūras pilī, atlasīti vairāk nekā 550 bērnu darbi. Darbi ir dažādi – gan klasiskie zīmējumi, gan visvisādi māla veidojumi, tekstilijas, ādas izstrādājumi. Patiesi, ir visneiedomājamākie darba veidošanas materiāli! Ir arī klasiskie salmu puzuri, bet var tos redzēt arī darinātus no mūsdienīgiem materiāliem. Jaunieši un skolēni veidojuši darbus ne tikai mums pierasto tradīciju veidā, bet mēģinājuši tām atrast arī mūsdienīgu risinājumu.”

Izstādi kopā likusi māksliniece Aiva Bumbure. “Tas ir viņas redzējums,” skaidro Sandra Mieze. “Izstādi izkārtojām visos trijos stāvos. Sākumā, kur stikla vitrīnas, izvietoti smalkāki darinājumi – darbi, kurus nevajadzētu ar rokām aiztikt – pērļu vainadziņi, rotaslietas, māls, kas ir tāds trauslāks. (..) Bija jāizmanto arī balkoni, jo citādi mēs nevarētu parādīt skaistos puzurus un lustras, ko veidojuši jaunieši. Trešajā stāvā ir nedaudz alternatīvāka māksla, kas raksturīga vairāk mūsdienām. Tur ir arī tekstilijas.Visu izlikt patiesi bija diezgan pagrūti, jo darbi ir ļoti dažādi un interesanti – tos mēģinājām grupēt apmēram pēc tēmas, pēc faktūras. (..)”

Sandra Mieze atklāj, ka visi darbi ir jau iemūžināti: tiem, kas nepaspēs šo izstādi apskatīt klātienē, būs iespēja vērot digitālo izstādi. Turklāt visi jaunie mākslinieki, kuru darbi izstādīti šajā izstādē, rudenī saņems izstādes katalogu.

“Ir daudz darbu, par kuriem gan žurnālisti, gan izstādes apmeklētāji jautājuši – vai tiešām tas ir bērnu darbs? Jā! Var redzēt, kāds ir bijis skolotāja idejas lidojums – kā viņš šo ideju mācējis iedot skolēniem un jauniešiem. Tas, kas šeit ir interesanti – ja arī redzam uzrakstu, ka konkrētā mākslas darba autors ir kādas mākslas skolas audzēknis, tas nenozīmē, ka šī ir profesionālās ievirzes skola: visi darbi, kas šeit apskatāmi, ir interešu izglītība.”